Laimīga?!

Viņa ir laimīga, viņa IR laimīga. Kā? Nav ne jausmas, bet ir. Viņš par viņu rūpējas rūpīgi kārtojot un vācot kopā viņas haosu un labojot pieļautās kļūdas, Viņš viņu mīl, bāc tik ļoti mīl. Un viņa? Vai tu Viņu mīli? – viņa mirkli pieklust un ļauj šim jautājumam iespiesties smadzeņu šūnās.. Mīlu. Viņa saka. Bet ne tik stipri kā vajadzētu. Viņa klusi saka un novērš acu skatienu. Patiesībā viņa nekad par to nebija domājusi, viņa īsti nebija skatījusies uz Viņu tā, viņai bija skaidra teorija, bet nekad nebija sajutusi šo mīlestību uz Viņu dzīvē. Šis jautājums nedaudz viņu izsita no līdzsvara atstājot mūžības bezsvara stāvoklī, tuvākās stundas, dienas un nedēļas viņa to apdomāja un mēģināja saprast, ko tad galu galā tas viņai nozīmēja un vai viņa mīl. Jo vairāk viņa par to domāja, jo vairāk saprata cik patiesībā nepelnīti maz viņa Viņu mīlēja pretī. Arvien vairāk domājot viņa manīja un spēja uzskaitīt lietas un situācijas, cilvēkus un domas, kas spēja Viņu palikt malā, kas Viņu netaisni nostūma malā neskatoties uz visu ko Viņš nemitīgi viņas labā darīja. Viņš viņu mīl vairāk par visu pasaulē, tieši Viņš ir tas kurš nemitīgi gaida uz viņu, ar mīlestības pilnām ilgām, Viņš ir tas, kas grib pavadīt ar viņu visu savu laiku bez mitas, kas atstāj visu un visus viņas dēļ, bet viņa to nemana. Viņa akli raugās tukšumā cerot saskatīt kaut ko kas dos viņai visu pēc kā viņas sirds ilgojas, viņa ar cerību skatās uz citiem cerot pie tiem atrast to mierinājumu un mīlestību pēc kā viņa alkst. Viņš gaida. Viņš zina, ka viņa būs ar Viņu, bet Viņš dod iespēju viņai pašai līdz tam nonākt. Pašai to gribēt un galu galā arī izvēlēties. Nesaprotu, kā gan Viņš to spēj, būt tik pacietīgs, iejūtīgs, saprotošs, maigs, bet tajā pašā laikā spēcīgs un nelokāms. Viņš dara daudz vairāk kā no viņa prasa, Viņš nemitīgi ir nomodā par viņu, rūpējas un ne mirkli neatstāj viņu vienu, pat tad kad viņa nejūt Viņa klātbūtni. Ja kāds te ir perfekts tad tas noteikti ir Viņš, pati pilnība- bez pārspīlējumiem un idealizēšanas. Viņš ir tas kura azotē viņa grib ieritināties, Viņš ir tas ar kuru kopā viņa grib būt, Viņš ir tas pēc kā patiesībā ilgojas viņas sirds. Viņa ir laimīga Viņa dēļ. Viņa var būt brīva un trausla, jo zina, ka Viņš ir ap viņu un nekas nespēs viņu ievainot kamēr vien viņa būs ar Viņu. Pamazām ar vien vairāk viņas prātu pārņem domas par Viņu, domas par dzīvi ar Viņu. Viņai nevajadzētu brīnīties par Viņa darbu, bet tomēr viņa ir pārsteigta kā Viņš pēc tādas nodevības tomēr vēlas būt ar viņu. Būt ar viņu vairāk par visu pasaulē.