Viņa aitiņa

Jeb mana liecība, kā Dievs paņēma mazpilsētas niecību un ietērpa to Savā godībā.

Heh izklausās iespaidīgi vai ne? Varbūt pat nedaudz iedomīgi, bet nē tas nav par mani, tas ir par to, ko Viņš ir spējīgs paveikt.

Cik gan sevi atceros es arī vienmēr zināju to, ka Dievs ir. Ir Dievs, tāds Kungs debesīs, kas sēž mūs vērtē, soda un arī iepriecina (ja esam pelnījuši), tāds stingrais tētuks, tik stingrs, ka pat par tēti saukt neuzdrošinājos. Cik gan maldīgi bija šie mani priekšstati…

Biju daļa no komandas- ‘meklējam Dievu’ un līdz ar vecāku izpētēm jau arī es agri sāku apmeklēt draudzi un konspektēt dievkalpojumus, Dievs jau tad uz mani daudz runāja par ticību, par dziļāku vērtību dzīvei un aizraujošāku aicinājumu. Mans personīgais lēmums uzticēt savu dzīvi Jēzum un apliecināt to ūdens kristībā notika 13 gadu vecumā.

Neskatoties uz to, ko Dievs darīja manā sirdī, tomēr viena no septiņām nedēļas dienām draudzē nepārāk izmainīja mani vai to kā izturējos pret pārējiem. Situācijas, apstākļi, arī draugi un klases biedri parādīja manu īsto vietu dzīves hierarhijā. Jau sākumskolā iepazinos ar intīma rakstura spēlēm, kas gan tajā laikā bija tikai joks draudzeņu starpā, bet gan vēlāk pamatīgi sakropļoja manā prātā šīs sirds ilgas pēc mīlestības. Kas gan var saprast, kas tā mīlestība īsti ir?

Paspēju gan vilties labākajos draugos, gan uzdumpoties uz Dievu, pašai to tā neapzinoties darīju pāri citiem. Sākot studijas sāku ballēties, iedzert, attiecības, jauni veidi kā iederēties, jauni cilvēki kuriem iepatikties. Un tā stulbā sajūta sirdī, ka daru nepareizi.

Tas bija Dievs. Bet ko gan viņš grib?! Viņš pieļāva, ka tās lietas notiek ar mani! – tā es turpināju dumpoties un ignorēt Svētā Gara balsi manī.

Es dzīvoju dubulto dzīvi, ar vienu kāju es gāju pie Dieva neskatoties uz to, ka es Viņam tā īsti neuzticējos, es saņēmu gan kristību garā, gan sāku atmaskot ļaunā viltīgos trikus okultismā, gan piedzīvoju pārdabiskas dziedināšanas un neskaitāmas atbildētas lūgšanas. Tajā pašā laikā nezinot, kā īsti tas ir dzīvot Viņam un veidot dzīvas attiecības ar Viņu es klupu un kritu neskaitāmas reizes. Es nevarēju būt gana laba tik daudziem, kāpēc lai Dievam es būtu gana laba? Ne gudrākā, ne skaistākā, ne talantīgākā, ne čaklākā, ne iejūtīgākā vai laipnākā, ir taču daudzi daudz labāki par mani kāpēc lai Dievs gribētu būt ar mani? Uh vel daudz un dažādi meli, kuriem no visas sirds ticēju un ļāvu sevi vest uz iznīcināšanos.

Ziniet, kur Dievs mani apstādināja un lika padomāt?

Kad dzīvoju Rīgā, paralēli studijām arī strādāju par auklīti kādam brīnumaini foršam puisēnam, viņa vecākiem bija labi apmaksātas darba vietas labās nozarēs, viņu dzīvēs viņiem nekas netrūka. Kādu dienu, es ticu, ka Dievs atvēra man acis ieraudzīt kāds vāveres ritenis tas ir- pamosties, ik rīta buča, darbs, mājas, kopīgas vakariņas, TV, miedziņš, pamosties, ik rīta buča, darbs…

Man sāka riebties mana dzīve, arī tā potenciālā dzīve, kura mani sagaida nākotnē, man riebās kāda es biju kļuvusi. Bet kā lai tiek ārā?

Dievs vadīja mani arvien tuvāk un tuvāk atpakaļ pie Viņa, man nācās lūgt piedošanu par to, ka biju Viņu tā atstūmusi un ignorējusi tik ilgu laiku. Raudot saucu uz Viņu: ‘ja Tu esi un patiešām vari un vēlies kaut ko darīt ar manu dzīvi, tad lūdzu dari to, es neredzu jēgu šādi turpināt’. Un Viņš sāka atbildēt uz šo lūgšanu, tiesa gan ne veidā kā es to iedomājos…

Kad biju iekritusi kārtējās lamatās salaužot savu un sava tā laika drauga sirdis, es salūzu arī pavisam priekš Dieva.

Atgriežoties vecāku mājās, Dievs sāka mani dziedināt un atjaunot. Viņš atgrieza mani atpakaļ un deva iespēju kalpot jauniešiem, kas arī vēl cenšas izzināt savu vietu un viņiem paredzēto aicinājumu. Kāda žēlastība, ka Viņš atļāva man Sevi iepazīt pa īstam, pat vēl vairāk – Viņš man deva pat vairāk kā biju pelnījusi!

Dievs neaicina perfektos, veselos vai pareizos! Viņš sūtīja savu Dēlu, lai glābtu pazudušos – mani un tevi! Tikai kopā ar Viņu mums ir iespēja dzīvot pilnīgu dzīvi, dzīvi kurā esam gan fiziski, gan emocionāli gan garīgi piepildīti! Man bija jāļauj lai grūst mani maldīgie priekšstati par skarbo onkuli debesīs, kaut arī Viņš ir taisns un necieš grēku, Viņš ir mīlestība, tāda mīlestība, ko mēs kā cilvēki, kas esam bijuši sāpināti un arī sāpinājuši citus, spējam vien greizi imitēt.